Jaņa Rozentāla Mākslas Skola

Audzēkņu veiksmes stāsti

comenius-llp-logo-jpg    krasains_lv

JRRMV veiksmīgi īstenojusi Leonardo da Vinci partnerības projektu „Tradition, Innovation and Assessment in Vocational Art Education and Training. Education and World of Work in Partnership for Best Practices and Development” (Nr.2011-1-EE1-LEO04-02439 4).

Projektā iesaistītie audzēkņi dalās ar saviem iespaidiem un ieguvumiem savos veiksmes stāstos:

Alise Klimkāne:

„Viss sākās ar pieteikumu, kuru nolēmu uzrakstīt, lai galu galā nebūtu vēlāk, skatoties skolas biedru bildes no projekta, jānožēlo. Izpildīju pieteikumu pēc vislabākās sirdsapziņas. Es domāju, ka visvairāk man palīdzēja iesaistīšanās skolas pasākumos jeb vācu puisis, kuru uzņēmu pie sevis uz nedēļu, bet no viņa puses projekts atcēlās. Tas viss šķiet tik sens, it īpaši tāpēc, ka katra TIA darba grupas nedēļa šķita mēnesi gara. Pienāca rezultātu izziņošanas diena. Es vēl pabrīnījos, ka pieteikušies šim projektam bija kādi padsmits cilvēki, bet es bija viena no četrām, kuras iekļuva TIA Leonardo da Vinci projektā, „Cilvēks starp dabu un vēsturi”. Laime, prieks, gaidas, gandarījums.

Projektā bija paredzētas četras nedēļu garas darba grupas Igaunijā, Latvijā, Itālijā, Islandē, vesela gada garumā. Var teikt, ka, esot tur, pirmo pusi dienas cītīgi darbojāmies pie galvenā mākslinieciskā darba, otru pusi veltījām valsts un kultūras izpētei – bijām tūristi. Katras valsts dalībnieki labprāt dalījās ar mums labākajās apskates vietās, veikalos, piemēram, Chocolats de Pierre – iespējams labākais šokolādes veikaliņš Igaunijā, Tartu vecpilsētā, tieši blakus strūklakai, kurā kāds bija ielējis Fairy, saputojot visu bruģēto laukumu tai apkārt, gluži kā dažkārt strūklakā pie Kongresu nama. Par to pārliecinājāmies gan latviešu projekta dalībnieki, gan paši igauņi, ka laikam esam diezgan līdzīgi, tikai – igauņi ir izteikti gari. Kaut gan, visticamāk tā šķita tikai uz mūsu abu galējību valstu pārstāvju spilgtā fona. Itālieši attaisnoja visus pieņemtos stereotipus, gan par labiem apaviem, gan par kavēšanos, gan par angļu valodas nezināšanu, gan par mīlestību uz ēdienu. Esot pirmajā dienā Gubbio, kas atrodas centrālitālijā, nobaudījām klasisko itāļu piecu ēdienu maltīti, kas sanāca diezgan neveikli, jo no sākuma sapratām, ka tā ir viena ēdiena maltīte… Islandes nedēļā bija plānotas katras tautas nacionālās vakariņas, šī iecere neīstenojās, tomēr itāļi, jo laikam stingri turas pie tradīcijām, pagatavoja mums pastu ar cukinī, īsti itāļu mājas gaumē. Islandieši vienīgie ģērbās tā, kā, kā mūsu skolā pieņemts uzskatīt, jāģērbjas māksliniekiem. Inga, Vigdis un Agnese nodēvēja Reikjavīku par modes pilsētu. Tas attaisnojās, cilvēki ģērbās it kā neatlaidīgi lasītu modes blogus. Šaurajās ieliņās bija daudzi jauno mākslinieku dizainlietu veikali, logos izstādīti dārza rūķi un vāzes un acis piesaistošas lietas, grāmatnīcas/kafejnīcas, dizaineru apģērbi, pat tāda kā nepieradināta Andele-Mandele, kur dažas draudzenes bija kādā šķērsielā uz statīviem izkārušas nevajadzīgās, ekscentriskās drēbes, grāmatas angliski un lomo fotoaparātus, kas laikam jau ir pārāk „pagājušā gada lieta” Islandē.

Svarīgāk jau laikam ir tas, ko es iemācījos tīri praktiski, katras valsts tēma bija interesanta, kopā tās aptvēra galvenos mākslinieka izdzīvošanai nepieciešamos tematus – gleznošana Igaunijā, foto Latvijā, keramika Gubbio, kas skaitās tās izcelsmes reģions Itālijā un multimediji mūsdienīgajā Islandē bija oficiālie darba grupu virsraksti. Īstenībā katrā projektā bija nedaudz no katra, nu labi, bez keramikas. Visvērtīgākais, manuprāt, bija apgūt programmas, piemēram, InDesign. Latvijas projektā pie skolotāja Raimo Lielbrieža pirmo reizi vispār iegāju foto kabinetā. Ir iegūts tik daudz kas, pat sākuma prasmes mājas lapu veidošanā, vēl vairāk, visu sastrādāto ir iespējams apskatīties projekta mājas lapā, pie kuras ir pieliktas nebeidzami daudz pūles.

Kultūru, paražu daudzveidība, pat pilnīgi atšķirīgās vērtības mākslā lika domāt un darboties, it kā atverot daudz citas durvis galvā, palaižot pilnīgu caurvēju (brainstorm), ļaujot saulītei iespīdēt. Rozīši atkal varēja novērtēt un pateikties par savām gleznošanas prasmēm. Atgriežoties mājās ar iegūto iedvesmu atkal gleznoju savam priekam, kas diemžēl bija aizmirsies pa skolas semestri. Atkal runājot par foniem, smags darbs ir vislabākais fons atpūtai. Varbūt tieši tāpēc tie nedēļas pārtraukumi šķita tik labi, jo, jā, bija tā diezgan labi. Es smaidu to rakstot, ēdot priekšpēdējo Helsinku lidostā pirkto lakricas pīpi.”

Luīze Elizabete Rukšāne:

2012. gada martā tiku apstiprināta dalībai Leonardo da Vinci partnerības projektā „Tradition, Innovation and Assessment in Vocational Art Education and Training. Education and World of Work in Partnership for Best Practices and Development” jeb TIA (tradition, innovation, assessment), kura ietvaros devos pieredzes apmaiņas programmās uz Igauniju, Itāliju un Islandi, kā arī sagaidīju ārzemju viesus Latvijā.

Kā pirmo valsti apmeklējām Igauniju. Tur arī iepazināmies ar projekta dalībniekiem un skolotājiem, ar kuriem strādājām un ceļojām arī turpmākajos braucienos. Igaunijā viesojāmies apmēram nedēļu, tās pirmo pusi pavadījām pie jūras, fotografējot, skicējot ejot pārgājienos un strādājot grupās. Pēc tam devāmies uz Tartu, kur iepriekš izveidotos darbus digitalizējām un apkopojām e-grāmatās. Tā bija lieliska iespēja tuvāk iepazīt kaimiņvalsts kultūru un cilvēkus.

0001685_FULL_3 0001684_FULL_2 0001683_FULL_1

Pēc nedēļas, ko pavadījām Igaunijā citu valstu studenti viesojās arī pie mums, Rozentāla skolā, kur skolotājs Raimo Lielbriedis mūs iepazīstināja ar īpašu fotogrāfijas attīstīšanas tehniku – cyanotype uzdevuma ietvaros pastaigājāmies pa Rīgu un tās vecpilsētu, devāmies uz Vidzemi un Brīvdabas muzeju. Arī brīvajā laikā centos palīdzēt ārzemju viesiem, izrādot pilsētu un pavadot viņus dažādās aktivitātēs, bija aizraujoši ieraudzīt savu pilsētu no mazliet citādāka skatu punkta.

0001687_FULL_5 0001686_FULL_4

2012. gada septembrī devāmies uz Itāliju. Brauciena laikā Itālija parādīja sevi visā tās steriotipiskajā košumā. Aplūkojām kalna pakājē celto, viduslaiku pilsētu Gubbio, Asīzes svētos mūrus, Urbino – Rafaela dzimteni un Perudžu ar apbrīnojamo renesanses laika mākslas muzeju. Projekta ietvaros apguvām majolikas pamatus. Muzejā aplūkojām fantastiskus keramikas piemērus, bet citas dienas aizvadījām darbnīcā, kur mācījāmies izveidot paši savus keramikas gleznojumus. Emocijas un pieredze mani nav atstājušas un es turpinu atskatīties uz šo ceļojumu ar sajūsmu.

0001691_FULL_9 0001688_FULL_6  0001690_FULL_8

Pēdējā projekta darbnīca notika Islandē. Uz turieni devāmies, lai apkopotu visu projektā paveikto, veidotu video un uzņemtu fotogrāfijas. Pirmās piecas dienas viesojāmies eko ciematā Islandes laukos, baudījām dabu un strādājām pie noslēguma izstādes tapšanas. Dienā pēc izstādes atklāšanas braucām uz Reikjavīku, kur mums tika atvēlēts daudz brīvā laika muzeju un pilsētas apskatīšanai. Tieši šīs pēdējās dienas mani iedvesmoja visvairāk. Islandieši, viņu tradīcijas, mājas un burvīgie pagalmi dzīvo manās domās arī tagad.

0001693_FULL_11 0001692_FULL_10

Ingūna Ziemele:

„Kad pieteicos šim projektam, neticēju, ka tikšu, ka būs iespēja iepazīties ar 3 dažādām kultūrām un kopumā mēnesi pavadīt ar tik daudz iepriekš nepazītiem cilvēkiem. Man tas bija tik liels pārsteigums, ka es biju starp tiem 4 veiksmīgajiem.

Projekta sākumu jau varēja ļoti just nekur neaizbraucot. Šeit pat Rīgā jau tapa „Latvijas simboli”, kas tika attēloti uz pasta kartiņām un auduma somām. Tapa arī video par somu drukāšanas procesu – http://www.youtube.com/watch?v=078NGrtgAFkProjekts

Projekts sākās ar visai tuvu valsti – Igauniju. Mūs aizveda uz kempingu netālu no Pērnavas, kas bija lieliska vieta, kur sākt. Tur arī katra valsts viens otru pirmo reizi redzēja. Sadraudzēšanās notika daudz lēnāk, nekā bija iecerēts, bet tas netraucēja projektam jau sākt pildīt uzdevumus. Mums vajadzēja izveidot mazas skices un zīmējumus par tēmu „Cilvēks starp dabu un vēsturi”, kas arī ir projekta galvenā tēma. Vēlāk Tartu mēs izveidojām arī e-grāmatas ar fotogrāfijām, skicēm un kolāžām.

Šī pirmā workshopa laikā jau secinājām daudz par dažādu tautu ieradumiem un valodu. Konstatējām, ka islandieši, atrodoties publiskā telpā, nešņauc degunu, un itāļiem kefīrs liekas ļoti aizdomīgs un dīvains dzēriens, kā arī jutāmies sašutuši, ka mūsu izslavētās „Skrīveru gotiņas” viņiem negaršoja.

Šeit video, ieskats Igaunijas radošajā darbnīcā:http://www.youtube.com/watch?v=mJVJw7l6JEY

Bez jebkādas pauzes pēc nedēļas Igaunijā braucām uz Rīgu. Šeit mums bija jāfotografē un jāstrādā ar „cyanotype” tehniku. Neviens no mums nebija strādājis tādā veidā un liekas, ka visi bija pozitīvi pārsteigti par visām fotogrāfijām.

Šeit mēs visu grupu izvadājām pa Vecrīgu, dažiem muzejiem un Siguldu. Es pati nekad nebiju bijusi ekskursijā pa Vecrīgu, tāpēc arī es uzzināju daudz ko jaunu.

Visu laiku, kamēr mēs bijām Latvijā, mēs fotografējām. Pēc tam katrs izvēlējās vienu fotogrāfiju, ko attīstīt tālāk. Tad vajadzēja uztaisīt negatīvu un papīram virsū uzklāt vielu maisījumu, kas viegli reaģē ar UV stariem. Vēlāk negatīvu izgaismoja uz šī papīra. Pēc tam to bez negatīva ievietoja mērenā, tekošā ūdenī. Pēc neilga laika tas palika zilā krāsa. Šis process nebija pārāk sarežģīts, bet ļoti efektīvs. Nebija izveidojies neviens brāķis.

Pēdējā vakarā mums visiem bija kopīgas vakariņas kā atvadas vienam no otra. Beigās bija jau žēl šķirties tā, ka pat ilgu laiku stāvējām pie restorāna durvīm un nespējām beigt runāt, aiziet, šķirties, bet visi apzinājās, ka tiksimies vēl Itālijā un Islandē, tāpēc varbūt nemaz nebija tik sērīgi.

Apmēram pēc 4 mēnešiem sākās 3 .workshops Itālijā. Liekas, ka visi to gaidīja ar nepacietību. Lai gan es esmu bijusi vairākas reizes jau šajā valstī, man bija daudz jauna. Reģionā , kurā mēs bijām, bija daudz saglabājušās viduslaika izskata pilsētas, labs piemērs ir Gubbio, kur mēs arī pavadījām lielāko daļu laika. Itālijā viens no lielākajiem iespaidiem laikam bija ēdieni. Katru ēdienreizi gaidīju ar nepacietību. Visus latviešu gan pārsteidza ēdienu klasiskais daudzums vienā ēdienreizē. Jau pirmajā dienā vēderi tika piepūsti kā baloni, jo nezinājām ,ka pusdienās ir paredzēti 4 vai pat 5 dažādi ēdieni.

Manuprāt, šī bija projekta darbīgākā daļa. Liekas, ka mēs daudz ceļojām, bet tai pašā laikā mēs paspējām izveidot apgleznotas bļodas, šķīvjus un flīzes, kas nedēļas laikā ir daudz.

Pirms braukšanas šaubījos, ka man patiks keramika, bet tagad man ir prieks, ka izmēģināju šo tehniku. Es tiešām izbaudīju šo procesu.

Šis Itālijas reģions bija pilns ar slavenu mākslinieku freskām un citiem darbiem. Man radās daudz lielāka izpratne par to ko mākslas vēsturē stāsta, ka tas viss nav tikai bildītes Googlē vai grāmatās, ka tas viss eksistē milzīgos apmēros.

Es izveidoju arī video pat Itāliju, lai rasto lielāks iespaids, ko mēs tur darījām, video skat: http://www.youtube.com/watch?v=xZiv1ugtXaY

Atgriežoties mājās bija nedaudz grūti pierast pie aukstās temperatūras, jo viss Itālijā pavadītais laiks bija kā karsta jūlija beigu augusta sākuma laiks Latvijā.

Pagāja vairāk nekā pusgads pēc Itālijas brauciena. Projekts jau bija nedaudz piemirsies un pazudis starp mācībām. 2. skolas semestris bija tieši tik tikko beidzies un jau pēc 1 dienas es un pārējie projekta dalībnieki bijām lidmašīnā ceļā uz vulkānisko vikingu zemi – Islandi.

No vikingiem gan nebija ne vēst. Sajūtas un izjūtas bija fantastiskas. Tiešām likās , ka esmu Islandē nevis kaut kur Latvijā. Dažas vietas pat izskatījās, ka nav uz šīs planētas. Mēs visi braucām plenērā, kura laikā ar apskatījām zīmīgākās „ledus zemes” vietas, piemēram, geizerus un Gulfoss ūdenskritumu.

Islandieši ļoti augstu vērtē labu dizainu un modernu, radošu izpildījumu, tāpēc māksliniekam šī valsts ir obligāti reizi dzīvē jāapmeklē. Mēs visi atbraucām mājās iedvesmas pilni. Šis brauciens bija radošuma un dzīvesprieka lādiņš.

0001695_FULL_8 0001694_FULL_7

Kopumā projekts ir devis man lielu pieredzi gan profesionālā līmenī, gan personiskajā pieredzē. Man ir būtiski uzlabojušās filmēšanas, orientēšanās, grupu darba un darba ar programmām Adobe Illustrator un InDesign spējas. Es tagad izprotu kultūru atšķirības daudz labāk un spēju salīdzināt savas spējas, zināšanas un savas valsts, tautas tradīcijas ar citiem.

Šis projekts bija visu pūļu vērts.”