Jaņa Rozentāla Mākslas Skola

Ances Vilnītes pieredzes stāsts

0001530_full_paaudze

 

Ance Vilnīte šobrīd turpina mācības Jaņa Rozentāla Mākslas skolas 4.kursā. Ance Vilnīte ir saņēmusi Izcilības stipendiju visus trīs gadus kopš 2014.gada.

Ance Vilnīte:

“Ai, kā tas būtu, ja jaunas, pilnas krāsu tūbiņas un otas kristu no debesīm! Droši vien visai sāpīgi. Bet tomēr, ja izmantojamie materiāli būtu tik viegli pieejami, iespējams daudzi no mums gleznotu brīvāk un vairāk. Dažkārt tieši resursu trūkums ir tas, kas apstādina no savu mērķu kvalitatīvas un pilnvērtīgas sasniegšanas un tad ir skumīgi, jo nav tā, ka negribas, bet vienkārši nevar. Doma, ka gribās gleznot, bet nav ar ko, šķiet ļoti sāpīga, tikpat, cik daudziem tā ir vai ir bijusi reāla. Bet no kāda burvja rokas pie skolas ziņojuma dēļa parādās ziņa par pieteikšanos Pētera Avena fonda Izcilības stipendijai! Un tāpēc man tagad gribās pateikt milzīgu, mīļu paldies visiem tiem cilvēkiem, kas piedalījušies manu un citu skolasbiedru sapņu īstenošanā. Atskatoties uz pēdējiem trīs mācību gadiem, man patiešām ir ļoti, ļoti paveicies un tie (burtiski !) nebūtu tik krāsaini bez šī fonda atbalsta.

Atceros, kā pirmajā kursā pēc pirmās šīs stipendijas saņemšanas iegāju akadēmijas mākslas preču veikaliņā un sajūta bija tik priecīga kā pieci bērnības Ziemassvētki kopā – beidzot varēju izvēlēties tos skaistos gatavos tonīšus, sausos pasteļus, lielās akrilkrāsu tūbas un jaunas otas, bet vislielākais prieks  bija iespēja gleznot uz lieliem audekliem cik daudz vien vēlos, toreiz uzvilku audeklus uz saviem pirmajiem lielajiem rāmjiem (viens bija garāks par mani!). Par otro saņemto stipendiju tieši tāpēc pasūtīju galdniekam vairākus lielus ķīļrāmjus un tad tik vilku linus un gruntēju. Gleznojot šādi iemācījos vairāk sakoncentrēties vienam kvalitatīvam darbam nevis daudziem maziem, jo ieguldīts liels darbs gleznojamās virsmas sagatavošanā (un uz tiem gleznot ir tik, tik, tik patīkami!  Divtik bauda!), un šo pārmaiņu man ļoti vajadzēja. Tā ir cita gleznošana uz tiem lielajiem rāmjiem un daudzi no tiem ir kļuvuši par maniem mīļākajiem darbiem, ar kuriem saista kopīgas, skaistas atmiņas. Tā kā esmu ļoti taupīga, arī ģimenei daudz ko prasīt nevaru, un tā izmantot naudu šim visam kāds saprāts neļauj (šī ir visai padārga mīlestība, man šķiet), lai arī vajag, tādēļ apziņa, ka ir līdzekļi, kurus izmantot savai radošajai izaugsmei bija tik brīnišķīga. Vēl joprojām, kad jāiegādājas kādi materiāli skolai, atceros par savu lielo veiksmi un droši atļaujos to, kas vajadzīgs. Tā pirmatnējā iespēja strādāt ar pilnvērtīgiem materiāliem, šķita arī kā liela dāvana par tiem iepriekšējiem negulēšanas un visa kā darīšanas gadiem, kas pēc tam bija milzu stimuls turpināt, kad šķiet, ka vairs nevar. Ar ko vēlos citiem skolasbiedriem teikt – ir vērts būt aktīviem, jo agri vai vēlu visādas “laimības” notiek, ja vien nenoguliet iespējas. Turiet acis, mutes, ausis, rokas vaļā! Mēs dzīvojam tik burvīgā laikā un skolā!

Vēl viens brīnišķīgs veids, kā Pētera Avena fonds man ir palīdzējis augt, ir iespēja šovasar piedalīties Mākslas un mediju Venēcijas Vasaras akadēmijā skulptūras meistarklasē. Liels prieks bija, kad saņēmu pieņemšanas vēstuli un vienu no četrām stipendijām, kas apmaksā mācību maksu un nakšņošanu, tomēr visi pārējie, ceļa, dzīvošanas, muzeju izdevumi jāsedz pašam, kas uz mirkli pat lika apšaubīt, vai vispār varu tur doties, jo kā, ko, un kāpēc gan pati priekš sevis varētu tik daudz tērēt. Pateicoties šai Izcilības stipendijai varēju mierpilni doties uz Venēciju smelties jaunu iedvesmu un zināšanas, kas iespējams ir viena no vērtīgākajām šo gadu pieredzēm, gūstot lielāku sapratni pašai pret sevi, pasauli un mākslu. Tas bija laiks, kas paplašināja manu skatu uz skulptūru un tās plašajām iespējām, kas šobrīd arī liek nepacietīgi gribēt sākt sava diplomdarba izstrādi.

Šie izdzīvotie trīs gadi mūsu skolā ir bijuši liela prieka un iespaidu piepildīti, esmu ļoti, ļoti daudz ieguvusi un milzu paldies par to mūsu projekta vadītājai, P. Avena labdarības fondam, direktoram, skolotājiem, mammai, tētim, vecmāmiņai, vectētiņam, Latvijai, Eiropai, visiem, visiem, visiem! Toreiz solīto pateicības kūku vecmāmiņām arī nopirku. Tad nu paldies arī no viņām. Šī Izcilības stipendija nav tikai noteikta naudas summa bankas kontā, tā pārvērtusies paliekošā pieredzē, kas ik gadu aug arvien vērtīgāka un paliks uz mūžu. Un domāju, ka arī viss tas labums un gaišums, ko jūs ar savu palīdzību esat ielaiduši pasaulē, laimīgi atlidos atpakaļ. Man vēl daudz augšanas priekšā, bet jūs šo līdzšinējo urbšanos cauri zemei pretī saulei padarījāt daudz vieglāku,  par to mīļš, mīļš paldies! Lai jums viss labi.

Tagad domāju un patiešām nezinu un arī negribu zināt, kā nu būtu bijis bez tā visa, nu, tik brīnišķīgi, ka esiet un dariet to, ko dariet!”